BALTĀS APLOKSNES NOSLĒPUMS JEB LAIKA MENEDŽMENTS.

“Laiks ir matērija. Tas nav mans izdomājums – tā apgalvo mūsdienu fizikas pārstāvji. Laiku var pārvietot no vietas uz vietu, tātad to var arī uzkrāt. Var izveidot Laika Banku!”- tā es parasti saku, sākot savu laika menedžmenta semināru.

Tiklīdz auditorija šo tēzi ir apguvusi, es pāreju uz citu telpas daļu, ieņemu citu pozu un turpinu; “Laika nav. To nevar ne ieraudzīt, ne pataustīt, ne pagaršot, ne ielikt portfelī. Laiks ir filozofiska kategorija. Ir gan pieņemts teikt: Pagāja divas stundas. Bet patiesībā pulksteņa rādītāji ir tikai ieņēmuši citu stāvokli un saule debesu jumā pietuvojusies rietumiem. Teikt, Man ir pārāk maz laika, nav jēgas, jo laika taču vispār nav. Tā nav nekur un nekad! Nav laika – nav arī problēmas.
Bet tagad atbildiet uz jautājumu: Kurš no šiem savstarpēji noliedzošajiem apgalvojumiem ir pareizs? Izrādās abi. Un par to nav jābrīnās”.
Šai brīdī es parasti ieturu pauzi un katram semināra dalībniekam pasniedzu cieši aizlīmētu aploksni, uz kuras rakstīts: “Atvērt tikai semināra beigās!!!”
“Tajā droši vien ir atbilde uz šo paradoksālo jautājumu,” – domā klausītāji. Bet, jums,
dārgie lasītāji, es aploksnes saturu atklāšu jau tūdaļ. Tur ir papīra lapiņa ar uzrakstītu tekstu. (To izlasot, daudzi semināra klausītāji smaidīja un atzina: “Jā, tā tas patiešām ir”).
Ļaujiet vaļu savai intuīcijai un radošai iztēlei. Atcerieties: pirmais ko jūs ar savu iekšējo redzi ieraudzīsiet (vizualizēsiet), spēcīgi ietekmēs jūsu dzīvi. Tāpēc imaginālās psihotehnoloģijas (metodes, kuru pamatā ir aktīvā vizualizācija) pasaulē ir ļoti populāras.

Problēmas, kas saistītas ar laiku, tiek dalītas trīs grupās.
1.Turpmāk veicamā darba plānošanas problēmas (tiek izšķirta neprasme modulēt mērķi un nespēja noteikt prioritātes).
2Problēmas, ko izraisa pārdzīvojumi laika trūkuma ”te un tagad” dēļ (tiek izšķirts elastības trūkums lēmumu pieņemšanā un neprasme pareizi komunicēt –
visbiežāk tā ir neprasme pateikt Nē).
3. Problēmas, ko izraisa pārdzīvojumi par laika trūkuma sekām (nepatīkamā notikuma atkārtoti aktuālie pārdzīvojumi, bet īpaši lielu ļaunumu nodara
ģeneralizācija, proti, negatīvās pieredzes pārnese uz turpmāko dzīvi).
Aplūkosim risinājuma variantus.

Kā risināt plānošanas problēmas
Prasme formulēt mērķi

Daudzi pat efektīvi strādājoši cilvēki ne vienmēr var precīzi pateikt, ko īsti konkrētajā situācijā vēlas sasniegt. Šīs neprecizitātes dēļ cilvēkam ir ne tikai jātērē vairāk laika darbu plānošanai, bet, trūkstot skaidriem mērķa sasniegšanas kritērijiem darba izpildes laikā, viņš nevar arī noteikt brīdi, kad apstāsies.
Pastāv jēdziens labi formulēts rezultāts. Visvienkāršākais labi formulēta rezultāta variants ir “seši pakāpieni”. (Sākumā gan jums šķitīs, ka šāda plānošana aizņem daudz laika. Tas nekas! Toties jūs noteikti pamanīsiet laika un, galvenais, savu dzīvības spēku ekonomiju. Ieguldītais laiks atmaksāsies simtkārtīgi – to es jums garantēju!) .

Pirmais solis – vēlamā nolūka pozitīvs formulējums.

Proti, nevis ko es nevēlos vai no kā es vēlos atbrīvoties, bet gan ko es vēlos. Un te nu ir jābūt pilnīgi godīgam pašam pret sevi, lai izveidotu harmoniju starp to, ko jūs patiesi vēlaties, par ko jūs domājat, un par to, ko jūs runājat, jūtat un darāt. Turklāt šai vēlmei ir jābūt patiesai. Daži autori raksta, ka TAS ir jāvēlas tik ļoti, cik ļoti jūs vēlaties ieelpot, ja bez akvalanga atrastos zem ūdens. Tik spēcīga vēlēšanās ir saistīta ar jūsu misiju. Tas nozīmē: tad, kad sāksiet darīt to, pēc kā visvairāk tiecaties, jums palīdzēs visa jūsu būtība, kā arī visi ārējie un Augstākie spēki. Un, protams, šāda darba veikšanai būs jāpatērē mazāk laika, un tas tiks darīts ar prieku.

Otrais solis – efekts.

Precīzi atbildiet uz jautājumu: Ko Tas man dos? Vizualizējiet, precīzi, līdz pat vissmalkākajām detaļām iztēlojieties , kā jūs kādu laiku jau dzīvojat ar TO, kā izskatāties, kā jūtaties un noteikti arī – kā pret jums izturas citi.. Iedomājieties, ka dzīvojat ar TO jau nedēļu, divas, mēnesi, gadu. Nu, kā? Vai patīk? Ja jā, tad jums TAS der.
Dažkārt ir grūti precīzi nosaukt savu patieso vēlēšanos, jo to jau ļoti sen ir
nomaskējušas zemapziņas konstrukcijas, kas mūs sargā no stresa. No stresa, kas varētu rasties tāpēc, ka jūsu vēlme ir pārāk neparasta un galvā bieži vien šaudās domas: “Ak, kā gan es varu to vēlēties?! Šausmas! Varbūt es jūku prātā? “
Reiz kādai nopietnai klientei bija problēmas ar laiku, kuru dēļ viņai radās diezgan smagi veselības traucējumi ar bezmiegu un sāpēm mugurā. Mēs sākām strādāt, lai labi formulētu rezultātu. Nedēļas laikā (!) viņa neatlaidīgi trenēdamās, pierakstīja veselu biezu papīra paku. Atkal un atkal izsvītrojot nevajadzīgo, viņa beidzot atklāja, ka palicis viens – zaļa kleita ar sarkanām puķītēm. Un viss! Dāma bija šokēta. Jā, viņa redzēja sevi nākotnē – skaistu, slaidu (lai varētu vilkt jauno kleitu, bija mazliet jānovājē) un pievilcīgu. Efekts it kā būtu gūts, bet... Kliente, kura darbavietā ieņēma nopietnu, atbildīgu amatu, sāka lūkoties uz sevi kā garā vāju. Puķaina kleita! Un tas ir viss? Kādas šausmas! Tomēr tā tikai šķita. Jo, tikusi pie šīs kleitas, viņa garīgi atžirga. Un tas arī bija galvenais. Daudzi mērķi, pēc kuriem viņa iepriekš bija tiekusies, šai jaunajā stāvoklī kļuva maznozīmīgi. Un tas droši vien varēja atvirzīt otrajā vai pat trešajā plānā. Uzradās milzum daudz laika un jaunu spēku. Jo sieviete bija uzzinājusi, ko nozīmē būt patiesai pret savām vēlmēm.

Trešais solis – rezultāta sasniegšanas kritēriji.

Kā jūs zināsiet, ka TAS jau ir sasniegts? Variantā ar kleitu to nav grūti noteikt. Bet, ja TAS ir saistīts, piemēram, ar svešvalodas apgūšanu? Precīzi formulējiet, kad apstāties, citādi mācīsieties līdz pat nāvei!
Manā kabinetā ienāca pazīstams arhitekts – gluži sadrūmis. Teica, ka gaļīgi neesot laika - esot vai ierakts pasūtījumos, un tad vēl angļu valoda jāmācās! “Vai tev nav lieka laika ko aizdot? Pēcāk atdošu”, - viņš drūmi pajokoja. Angļu valodas stundas viņam bija saglabājušās atmiņā kopš skolas laikiem, kad uz katru nodarbību bija jāiemācās lērums jauno vārdiņu, tematiskais stāstiņš, jātulko un jāmācās gramatika un tad vēl pareizi uzsvari jāsaliek... Šīs atmiņas atmodās , un radās izjūta, ka tagad gan laika neatliks vispār nekam.
Mēs centāmies precīzi formulēt mērķi un noteikt kritēriju. Kāpēc viņam vajadzīga angļu valoda? Lai lasītu Šekspīru oriģinālā? Nepavisam ne. Izrādās, viņš bija ieguvis jaunu arhitektūrā izmantojamu datorprogrammu un daudz ko tajā nesaprata. Tātad bija nevis “jāmācās angļu valoda”, bet gan vienkārši jāizraksta uz papīra lapas vairāki desmiti jauno vārdu un jēdzienu un vienmēr tie jātur pa rokai. UN tas arī viss! Jaunie vārdiņi ir jāizraksta tikmēr, līdz viss, kas redzams ekrānā, būs skaidrs. Un nekādu kompleksu par nespēju lasīt Šekspīru! To viņš izlēma pagaidām atlikt – gan jau kādreiz, kad būs mierīgāk...

Ceturtais solis – iekšējie resursi.

Nosakiet kā jums jāmainās, lai sasniegtu jauno mērķi. Galvenais – ir jāmainās!
Būdams tāds, kā šobrīd, jūs esat sasniedzis to, kas jums ir. Bet jauniem sasniegumiem ir vajadzīgi jauni resursi. Un runa ir tikai par jūsu īpašībām. Ja jauna projekta realizācijai ir vajadzīgas investīcijas, bet naudas nav, visu laiku aizņem naudas meklējumi. Bet ja nu darbam jaunajos apstākļos vairs nepietiek ar esošajām zināšanām, ir vajadzīga ātrāka reakcija vai varbūt lielāka veiklība? Atzīstiet sev to, un radīsies jauns lēmums, kura īstenošanai arī būs vajadzīgas gan investīcijas, gan arī laiks to meklējumiem, bet jau daudz mazāk. Un, galvenais process noritēs vieglāk.
Piektais solis – konteksts.
Precīzi formulējiet detaļas – kā, kur, kad, cik, ar ko u.tml. jūs TO izmantosiet.
Mans klients savu septiņus gadus veco dēlu, kam patika dziedāt un dejot, sāka vest uz karatē treniņiem. Bērnam tie nepatika, jo bija viņam par skarbu, bet, ja reiz tēvs saka, ka vajag, tad vajag... Pēc dažiem mēnešiem puisēns pie manis tika atvests galīgi slims - sirds sitas, slikti guļ, naktīs sācis runāt, jūt nemotivētas bailes... Bērns treniņos bija pār-pūlējies. Tēvs bija licis dēlam trenēties trīsreiz nedēļā un dažus paņēmienus papildus mācīties arī mājās. Šiem treniņiem tika ziedots ļoti daudz laika un arī spēka. Kad vaicāju, kāpēc dēlam tik nopietni jāmācās karatē, tēvs stingri atbildēja: “Lai mācētu sevi aizsargāt!” – “Bet no kā?” es interesējos. “Vai tad ik dienas kāds uzbrūk?” – Nē, neuzbrūk, bet... Ja nu kas gadās...”
Tātad viena hipotētiska gadījuma dēļ, kas Dievs dod, varbūt nemaz nebūs jāpiedzīvo, bērns tika mocīts līdz pārslodzei. Bet patiesībā viņam taču nemaz nebija jāapgūst kaujas māksla tādā līmenī kā Brūsam Lī – būtu pieticis ar muskuļu nostiprināšanu un divu, triju aizsardzības paņēmienu apgūšanu, lai, skolā, noskaidrojot attiecības, parādītu, ka arī viņš nav ar pliku roku ņemams. Bet tam nav vajadzīgi stundām ilgi treniņi – pilnīgi pietiktu ar pusotru stundu treniņu divreiz nedēļā. Tiklīdz tēvs to saprata, zēns sāka nodarboties pēc jaunā grafika, viņa veselība uzlabojās un atlika vēl laiks dziedāšanas un dejošanas nodarbībām, kas viņam ļoti patika.

Sestais solis – ekoloģija.

Atbildiet uz jautājumu: Vai TAS man nekaitēs? (Vai TAS būs droši ? Vai man, maniem tuvākajiem cilvēkiem (dzīvesbiedram, bērniem, radiniekiem, draugiem un paziņām, tiem ar kuriem es kopā mācos vai strādāju, - mikrosociumam – no tā kļūs labāk/). Ir vēl arī citi pārbaudes līmeņi, bet šoreiz tos neaplūkosim, jo tie ir saistīti ar globāliem jautājumiem.

Spēja izšķirt galveno – jautājums par prioritātēm.

Jautājums par prioritātēm pašlaik ir ļoti aktuāls. Viens no tā iemesliem ir datorizācija. Visdažādākie remainderi, organaizeri, smārtfoni u.tml. ir notrulinājuši mūsu dabīgo intuīciju un atmiņu, plaša datoratmiņa ļauj dažādās mapēs salikt, ko vien vēlamies, un mēs vairs neprotam atšķirt galveno no pakārtotā.
Kad plānojat darbu kādam konkrētam laika posmam, prioritāšu izvirzīšana ir ļoti svarīga. Ir daudzas metodes, kā šo problēmu risināt, - viena no tām visai plaši un praktiski ir izklāstīta Alana Lakleina grāmatā “Māksla pagūt”. Izmantojiet savu intuīciju, lai ātri un precīzi nošķirtu vajadzīgo no ne visai vajadzīgā, vai pat nevajadzīgā.
Sāciet ar plānojamā laika posmā veicamo darbu saraksta sastādīšanu. Piemēram, rītdien darāmi darbi. Pēc tam izmantojiet jebkuru jums zināmo relaksācijas metodi, lai panāktu rāmu, mierīgu stāvokli, jo tikai atslābinājies cilvēks spēj koncentrēties – saspringtais to nekad nespēs. Iztēlojieties visus plānojamos darbus kā simbolus: tie var būt klucīši, ziedi, dzīvnieki cilvēki, mākoņi, krāsaini plankumi, bet var būt arī skaņas, smaržas, temperatūra vai garša.
Kad atslābināsieties, varat aizvērt acis un iztēloties, ka visi plānotie darbi nu jau kā simboli brīvi izkārtojas jūsu iekšējās redzes priekšā. Protams, jūs tos neredzēsiet tā, kā redzat reālus priekšmetus. Tomēr jūs tos it kā ieraudzīsiet ar iekšējo redzi. Bez piepūles vienkārši vērojiet tos no malas. Un pēc kāda laika jūs skaidri sapratīsiet, tieši ar ko vieni darbi/simboli atšķiras no citiem. Ja vizualizējiet simbolus, tie var atšķirties pēc lieluma – vieni izskatās lielāki, citi – mazāki; pēc attāluma – vieni tuvāk, citi tālāk; pēc spilgtuma - vieni spilgtāki, citi blāvāk. Ja izmantojāt skaņu, vieni skanēs skaļāk, citi – klusāk u.tml. Ja izvēlējāties temperatūru, daži var būt siltāki vai aukstāki par citiem. Un tā tālāk. Šī atšķirības – psihologi tās dēvē par submodalitātēm – jums arī vēstīs par prioritāti.

Ir atlicis tikai noskaidrot, kas ir galvenais un kas ir pakārtots. Šķiet, viss skaidrs: tuvākais, lielākais vai augstākais arī ir svarīgākais. Tomēr ne vienmēr ir tā. Jūsu zemapziņa var izraudzīties arī citu valodu – tai noteikti nav jālīdzinās apziņas valodai. Tāpēc ir jāizvēlas tā saucamie etaloni – darbi par kuru prioritāti jūs nešaubāties. Un tad, vērojot ar iekšējo redzi, arī tos darbus, kuru prioritāte jums pagaidām nav zināma, salīdziniet ar etaloniem. Piemēram, ja īpaši svarīgs darbs jums izskatīsies spilgtāks, bet pakārtotais – mazāk spilgts, un vēl maznozīmīgāks, vai tāds ko var atlikt uz ilgāku laiku, būs meln- balts, tad tas nozīmē, ka jums jāvēro arī citu simbolu spilgtums un krāsa. Visspilgtākie būs svarīgākie, mazāk spilgtie – otršķirīgi, bet melnbaltos droši var atlikt uz rītdienu vai parītdienu. Dažkārt zemapziņas aina var pat ļoti atšķirties no tā ko saka saprāts, bet, šādi trenējoties jūs drīz vien apgūsiet intuīcijas valodu un bez pūlēm varēsiet ieekonomēt laiku, otrās un trešās svarīguma pakāpes darbus atliekot uz vēlāku laiku, vai vispār atsakoties no tiem. Un, kaut arī prātam vienmēr šķitis, ka ir jādara citādi, tomēr, kad apgūsiet intuīcijas valodu, tā vienmēr sniegs informāciju precīzāk un ātrāk. Tas arī galvenais, par ko šai rakstā runājam.
Izmantojot šo metodi, ir iespējams noteikt arī konkrētajā laikā plānojamo darbu aptuvenu apjomu. Visizplatītākais paņēmiens ir Laika Kārba. Iztēlojaties plānojamo laika posmu, piemēram, rītdienu, kā lielu, skaistu stikla vai kristāla kārbu. Un mierīgi, nesteidzīgi lieciet šai kārbā paredzamos darbus, kas jums jau ir ieguvuši simbola veidolu. Tie vai nu
ievietosies kārbā, vai ne, bet pat paliks brīva vieta. Ja tie kārbā neievietojas, pārbaudiet prioritātes un salieciet tajā svarīgākos. Vienmēr centieties atstāt kārbā arī mazliet brīvas vietas – kas zina, kādas negaidītas situācijas rīt var gadīties!

Žurnāls „Psiholoģija mums”, 2006.g.

Izveides datums : 02/01/2007 @ 14:18
Pēdējās izmaiņas : 02/12/2008 @ 10:02
Kategorija : Prāta, emociju un gara pašizaugsme
Lasīts 1726 reizes

 Pirmsdruka      Izdrukāt lapu