Ieklausieties savos vārdos

Kas ir Vārds? Kāpēc tas mums dots? Šie jautājumi ir no mūžīgajiem. Katrs vārds, gan domās, gan uzrakstīts un, protams, arī pateikts, satur milzīgu informācijas daudzumu. Tādēļ ir tik svarīgi pareizi izmantot šo mūsu kopējo bagātību – valodu, uzskata doktors Igors Kudrjavcevs, viens no Psiholoģisko pētījumu centra vadītājiem un unikālās psiholoģiskās Verbālās Rezonanses ® metodes autors. Bet šo metodiku vajadzētu apgūt katram cilvēkam un izmantot ikdienas dzīvē.

Jebkuram vārdam ir trīs pamatsastāvdaļas, tās ir:
1) semēma – nozīme, būtība, jēga;
2) morfēma – vizuālais tēls, burti un zīmes;
3) fonēma – skanējums.
Visas trīs sastāvdaļas iedarbojas visai spēcīgi. Bet tas ir iespējams, tikai tās izrunājot. Tāpēc tik svarīgi ir pārvaldīt savu runu. Pasaules varenie to ļoti labi apzinās, tādēļ piešķir lielu nozīmi tam, ko, kā un kad viņi runā. Taču par izteiktā vārda milzīgo spēku vajag atcerēties katram cilvēkam.

Arī uzrakstītajam vārdam ir liels spēks. Bet to vēl vajag izlasīt un saprast. Turklāt, tikai izrunājot vārdu, iespējams to emocionāli iekrāsot. Cilvēki sen pamanījuši – teiktais ne tikai izraisa pārmaiņas nervu sistēmā ar savu jēgu, bet arī ar emocionālo un enerģētisko lādiņu. Un pat maz pazīstams vārds, emocionāli uzlādēts, darbosies. Tiesa, ne tik spēcīgi. Tādēļ visai apstrīdami un diezvai mērķtiecīgi ir, piemēram, latvietim, kas nezina sanskritu, izrunāt mantras. Tās var patiešām būt ļoti iedarbīgas un dziļas, bet tās izjust diez vai izdosies. Labāk, ja būs zināms to tulkojums. Taču būtību, kas saistīta ar etnosu un kultūru, uztvert droši vien būs grūtāk nekā lūgšanu dzimtajā valodā.

Pēdējā laikā visai bieži dzirdēts, ka cilvēks spēj materializēt savas domas un vēlēšanās, tas ir, tās īstenot reālajā dzīvē. Ne velti mēdz teikt, ka visi brīnumi, kas aprakstīti pasakās, nav nemaz tik fantastiski. Vajag tikai gribēt… Gan garīgās mācības, gan mūsdienu zinātniskie pētījumi liecina par to, ka cilvēks ar savām domām un vārdiem patiesi maina savu enerģētisko struktūru un smalko apkārtējo vidi. Tas nozīmē, ka tie nevar neatstāt pēdas viņā pašā un apkārtējā telpā. Vēl jo vairāk, ka savos vārdos cilvēks ieliek to jēgu, kura ir svarīga tikai viņam. Šī jēga nezūd. Kaut kādā veidā enerģijas informācijas laukā tā pārveidojas un atgriežas materiālajā plāksnē kā īstenojusies vēlme. Un cilvēks to uztver kā brīnumu - viņš, lūk, pat „roku nav pielicis”. Bet tas nepavisam tā nav. Tieši pats cilvēks ir atbildīgs par to, kas ar viņu ir vai nav noticis. Tādēļ iemiesojas tikai visslepenākās, īstas vēlēšanās, jo vairāk, ja tās ietērptas vārdos.

Mutiskas formulas spēks

Ja tiek izrunāts viens vārds ar to pašu jēgu vairākkārt, tā iedarbība palielinās. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ baznīcas tradīcijās pieņemts tik stingri pieturēties pie teoloģiskām dogmām un kanoniskiem tekstiem. Tie gadsimtiem tiek pasniegti gandrīz vienādi un nozīmē to pašu, ko nozīmēja tālā senatnē. Tādēļ katrs cilvēks, skaitot savu lūgšanu vai citu teoloģisku tekstu, saprot, kāda doma tajā ielikta un kādu mērķi ar to palīdzību var sasniegt. Tādos garīgos tekstos ir dokumentējusies visu cilvēku enerģētika, kas kādreiz tos sapratuši un izrunājuši. Patiesi tas ir liels spēks, kuru vajag prast pareizi izmantot.

Ļoti liels spēks ir terminiem – vārdiem, kuriem ir precīza, viennozīmīga jēga. Piemēram, vārdu „mīlēt” var izmantot dažādā nozīmē. Ar terminiem šāda patvaļa nav iespējama. Tieši tādēļ dievkalpojumos tik cītīgi pieturas pie terminiem, kuri bieži vien šķiet tik arhaiski. Taču mehāniski tos nomainīt, neizkropļojot sākotnējo jēgu, nav iespējams. Protams, ar laiku, sakarā ar valodas attīstību, jebkuri teksti piedzīvo transformāciju. To neviens nevar noliegt. Šodien vairs nerunā tā, kā runāja viduslaikos. Vēl vairāk, jācenšas pēc iespējas saglabāt to, kam ir kanoniskas saknes.

Visspēcīgākā iedarbība ir mutiskai formulai, kas sastāv no terminiem, kuriem katram ir sava noteikta nemainīga vieta. Kvēla lūgšana vai lūgšana arī ir tāda veida formula. Lūk, kādēļ, piemēram, pēc oficiāla baznīcas atzinuma, nav „stipru” un „vāju” lūgšanu – svarīgi, kas un ar kādu iekšēju noskaņojumu lūdz.
Starp citu, nav jābūt nekādiem cēliem lozungiem, kuros vārdi sagrupēti noteiktā veidā, lai ļoti spēcīgi ietekmētu cilvēkus. Tas visiem zināms pēc politiskiem uzsaukumiem vai reklāmas. Vajag tikai atrast to, ko cilvēki vēlas dzirdēt vai kas viņiem visvairāk vajadzīgs, atsaukties uz viņu vēlmēm – un masas sekos šiem vārdiem.
Uz šo principu balstās dažādas maģiskas vārdiskas ceremonijas – noburšanas, pieburšanas utt. Buramie vārdi aktivizē kādu struktūru, kas jau eksistē enerģētiskajā informācijas laukā, un virza to atbilstoši iedomātajai vēlmei.

Vārdam, kādā nosaukts cilvēks, arī ir liels spēks. Ne jau velti pēc pagāniskajiem ticējumiem, cilvēka īsto vārdu nedrīkstēja nevienam atklāt. Uzskatīja, ka caur vārdu uz cilvēku var iedarboties un viņam pat kaitēt. Tādēļ plaši izplatītas bija iesaukas, lai izsargātos no liekas ārējas ietekmes. Starp citu, arī mūsdienās tas ir visai plaši izplatīts: literārie un skatuves pseidonīmi, jocīgas iesaukas jauniešu vidē, „niki” internetā u.c. Šādas maskas patiesi nedaudz attālina no īstās personas un aizsargā tās iekšējo pasauli. Tiesa, medaļai ir arī otra puse – saplūstot ar pseidonīmu, cilvēks neapzināti mainās, jo šim jaunajam vārdam arī ir sava enerģētika. Tādēļ, ja cilvēks nopietni uzskata, ka viņam kaut kāda iemesla dēļ vajadzīgs pseidonīms, viņa izvēlei vajag pieiet ļoti nopietni, lai izvairītos no nevēlamām pārmaiņām, ko tas varētu piedzīvot.

Nē vārdu štampiem!

Verbālā rezonanse māca cilvēkus sekot savai runai un apzināties teiktā nozīmi, lai neapdomīgi izmestām frāzēm nerastos negatīvas sekas.
Ar kādiem konkrētiem fenomeniem grēko cilvēka runa? Ļoti bieži cilvēki sliecas uz vispārināšanu – „visi vīrieši/sievietes ir tādi…”, „” laimīgs nevar būt…” utt. Tādi štampi liecina par cilvēku negatīvu pieredzi, kuru tas izplata uz jebkuru dzīves sfēru un jau iepriekš apliecina savu bezpalīdzību – „rokas nolaižas”. Un tā rezultātā viņš sev ir pasludinājis spriedumu: „es cenšas darīt visu, ko tikai varu, bet man nekas neizdodas”. Bet, ja to pastāvīgi atkārto, tad tā arī notiek. Šajā gadījumā, pat ja cilvēks apzināti vēlas teikt – „es varu”, zemapziņa, kas pēc dažu psihologu domām nosaka vairāk nekā 90 % mūsu būtības, jau ir ieprogrammēta uz neveiksmi. Tieši zemapziņa vada cilvēka rīcību un rezultātā materializē viņa seno ievirzi. Piemēram, bērnībā bērnam ir teikts – „tev viss krīt laukā no rokām”. Vēlāk cilvēks to it kā ir aizmirsis. Taču dzīvē, lai pie kāda darba viņš ķeras, nekas neveicas, viņš mokās un nevar saprast, kāds ir neveiksmes cēlonis. Zemapziņa īsteno to, kas ielikts pirms daudziem gadiem.

Cits piemērs – ne tik acīmredzams.
Mašīnai nokritis ritenis – šajā gadījumā – kāds tam sakars ar zemapziņu? Izrādās, kāds vēl! Cilvēks, mainot riteni, to nav piegriezis, kā pienākas. Zemapziņa tev sagatavojusi iemeslu: ja viss ir it kā labi, tad kaut kas jāizdara, lai ierīce attaisnotu savu neveiksmi. Rezultātā cilvēks nopūšas: „es jau zinu, ka man vienmēr kaut kas atgadīsies”.

Un vēl kāds izplatīts kāzuss: cilvēks identificējas ar savu slimību. Atcerieties: nekad nevajag runāt kaut ko par „savu osteohondrozi” un tamlīdzīgi. Jo tad iznāk, ka cilvēkam pat „dārga” ir sava kaite, un, vai viņš tādā gadījumā vēlas atbrīvoties no tās zemapziņā, tas vēl ir liels jautājums.

Nākošais „ienaidnieks” – sekošana stereotipam: „tas nav manam vecumam…”, ”tā ir vīriešu darīšana”, „sieviete ar tādu kompleksiju nevar atļauties” utt. Jo vairāk cilvēks pakļauts stereotipa ietekmei, jo vairāk viņš ierobežo savu domu brīvību, tātad savas rīcības brīvību. Un vēl viens viltīgs vārda triks – „slēpt galvu smiltīs” - runāt pat sevi otrajā vai trešajā personā: „kad tev liekas, ka visi uz tevi skatās…”, „ja tev saka, ka to vajag izdarīt” vai „ja cilvēks domā, ka viņš ir vainīgs…”, kā arī „mēs visi pie tā esam pieraduši, ka…”. No tādiem trikiem vajag izvairīties un pieradināties runāt par sevi no savas pozīcijas: „es uzskatu, ka…”, „kad es jūtos neveikli” un tamlīdzīgi. Tā nav vājuma izpausme, bet tieši pretēji: savas pozīcijas un savu problēmu atzīšana. Bet tas jau ir mazs solītis uz atbrīvošanos no tām nākotnē.

Ieteikumi katrai dienai

Igors Kudrjavcevs izmanto verbālo rezonansi savā psihoterapeita darbā. Piemēram, ierodas uz pieņemšanu cilvēks un sūdzas par sāpēm mugurā. Sākas saruna, un tad atklājas, ka cilvēka runa ir ļoti nepareiza un neskaidra. Bet kas ir sāpes mugurā? To cēlonis var būt dziļi noslēptas bailes, nedrošība, pārmērīgs sasprindzinājums, ko radījušas dzīves grūtības, kas izpaužas arī runā. Kad runa tiek izlabota, iedarbība izpaužas tajā pašā zemapziņas iecirknī, kurā lokalizējās neprecīzums, kas signalizēja par slēptajām bailēm vai kādu citu cilvēka problēmu. Iznāk, ka uzlabojot runu, pakāpeniski atkāpjas zemapziņā slēptā problēma, kuru grūti tieši atklāt.

*Sekojiet savai runai ikdienas dzīvē. Pārliecinoši un precīzi izrunājot vārdus un frāzes, jūs radīsiet sev pareizu iekšējo noskaņojumu.
*Vienmēr runājiet pirmajā personā – „es zinu, es vēlos, es domāju”. Tā ir jūsu pieredze, un tai jābūt tieši jūsu pieredzei.
*Esiet pārliecināti par to, ko runājat. Noskatieties jebkuru televīzijas pārraidi. Runājiet precīzi par faktiem. Bet, ja par kaut ko nav pilnas informācijas, noskaidrojiet, kas tieši jums nav zināms un kas jūs īstenībā satrauc. Tas palīdzēs jums pašiem izskaidrot šaubu iemeslu.
*Frāzes pabeigšana ar jautājumu arī liecina par jūsu nedrošību un vēlmi novelt atbildību par savu rīcību uz sarunu biedru – „varbūt man doties pie ārsta?…” Tur skaidri saklausāma prasība pēc „pozitīva atbalsta”, savas rīcības atzīšana, mērķtiecība, par kuru cilvēks pats nav pilnīgi pārliecināts. Esiet atbildīgi par saviem vārdiem un runājiet apgalvojuma formā. Tas automātiski dos jums vairāk pārliecības arī jūsu rīcībā.
*Neizmantojiet ļaunprātīgi „vārdus slepkavas”. „Kā jūs jūtaties?”- „Normāli.” „Kā klājas?”- „Tā nekas.” Sakiet tieši: labāk ,sliktāk, kā tieši. Tā arī ir baiļu atbalss – pateikšu labi, ka tikai nenobrīnē… Pēkšņi radīsies skaudība un man enerģiju atņems. Tie nav joki, protams. Bet vajag atcerēties, ja jūs pats esat nosvērtā enerģētiskā un emocionālā stāvoklī, nekas jums neko neatņems. Bet, ja jums ir pielipušas bailes, uzbudinājums, nemiers, tad noteikti jums kaut kas tiks „atņemts”. Jo tīrāka jums ir dvēsele, jo mazāk jūs esat pieejami zemiskām kaislībām, jo tām „garšo” nekvalitatīva apjukušu cilvēku enerģija. Pastāvīgi apzinieties, kurp ejat, kāds ir jūsu mērķis, kas jums ir labs un kas slikts, kādi spēki jums palīdz, jūs atbalsta un aizstāv.

Vēl viens ieteikums.

Atcerieties tos brīžus no bērnības, kad jutāties absolūti laimīgs, kad šķita, ka visa pasaule pieder jums, bet jūs – pasaulei. Ar ko bija saistīta šī sajūta? Bērnībā nekas nenotiek tāpat vien. Tieši agrā bērnībā bieži rodas cilvēka misijas sajūta, viņš domā par savu uzdevumu un atklājas programma, kurai vajag sekot dzīvē. Bet vai daudziem izdodas apzināties savu aicinājumu?

Pieaugot bērna atvērtību nomāc tik daudz ierobežojumu un ārēju ietekmju, ka kļūst grūti atšķirt, pa kādu ceļu iet. ļoti bieži psihologi saasina uzmanību uz bērnu garīgajām traumām, negatīviem iespaidiem, kas cilvēkam visā dzīvē traucē brīvi attīstīties. Bet tas, ko Radītājs jau bērnībā norāda cilvēkam, ar ko tam vajag nodarboties, tiek palaists garām. Jau Konfūcijs teicis: „Atrodi, kas tev pa prātam, un visu mūžu nestrādāsi.” Cik cilvēku gadiem nemokās savā darbā, nesaprotot, kāpēc. No tā arī rodas konflikti, problēmas personiskajā dzīvē un, protams, slimības. Cilvēkam viss rāda – izmaini savu dzīvi!

Bet vai cilvēki bieži uztver šīs zīmes?

Lai cik veci esat, centieties pēc iespējas spilgtāk atcerēties, kas bērnībā mūs pacēla „virs zemes”. Iespējams, ka jūs vēl paspēsiet kaut ko izmainīt, izlabot un apzināties –„es nedzīvoju velti”. Tam, ko jūs darāt, jāsagādā jums prieks un apmierinājums. Un, ja par to vēl maksā, - ideāli. Nevis otrādi – „sameklēšu labi atalgotu darbu, nu bet vaļasprieks – tas sirdij, ja atliks laiks un pietiks spēka.” Taču pēdējais arī bieži vien ir signāls mūsu galvenajam uzdevumam dzīvē! Nekad nedariet to, kas jums nepatīk.
Bet, ja jums kaut kas nepatīk, izmainiet notiekošā nozīmi: „nemazgājiet netīros traukus”, bet radiet skaistumu un harmoniju ģimenes dzīvē. Nenomokiet sevi ar perfekcionismu. Tikpat nekonstruktīvs ir infantilisms (atbildības novelšana uz visiem un visu pasaulē) un nerimstoši neapmierinātas ambīcijas.
Jūs uzslavēja un jums kaut kas labi padevās – priecājieties. Jūs „neuzslavēja”- esiet mierīgi. Tas nozīmē, ka tā nav jūsu zvaigžņu stunda vai tā nav lieta, kurai veltīt sevi. Izdariet secinājumus un virzieties tālāk. Galvenais – iegūstiet iekšējo harmoniju. Vienojieties ar sevi (kas man patiešām ir vajadzīgs, ko es nevēlos, kad jūtos labi) – un personiskā dzīve nokārtosies. Arī tā ir verbālā rezonanse. Mērķus vajag formulēt precīzi un vienmēr apstiprinošā formā.
Bet tas, kas bieži saka: „vēlos māju uz salas, bet man nekad to neiegūt…” Kāds labums no tā, ka mēs vaimanājam? Cita lieta – vai patiesi man tieši tas ir vajadzīgs?

Augstākie Spēki palīdzēs izpildīt tikai īstas vēlēšanās un tieksmes. Tikai nenoslēdziet sev ceļu uz to visabsurdākajā veidā. Ieklausieties savā sirdī un esiet atvērti tam, ko piedāvā dzīve.

Izveides datums : 30/07/2010 @ 15:48
Pēdējās izmaiņas : 30/07/2010 @ 16:07
Kategorija : 02-Terapijas jaunumi
Lasīts 243 reizes

 Pirmsdruka      Izdrukāt lapu