Jebkurš priekšmets, arī cilvēks, ir gatavs visam. Ja grib lidot, var arī to, tikai tas jāsasniedz. Daudz kas pagaidām ir cilvēkiem slēgts.

Kas tu esi, brīnum?

Man jau šķiet, ka brīnumi notiek ne tikai ar svētajiem un izredzētajiem. Visvisīstākie brīnumi ik pa laikam ierodas pie katra, pie manis, pie tevis. Ja tu esi redzīga, tu tos pamani. Ja ne, - mazliet sabozušies tie nepamanīti aizčāpo.

Kas īsti ir brīnums? Varbūt tāds Dieva vai Augstākā spēka pieskāriens? Reizēm mēs par brīnumu nodēvējam vai visu, par ko dvēsele nopriecājas: naktī uzsnigušu sniegu, no zemes izspraukušos asnu, piepešu nīgra kaimiņa smaidu vai pat vienkārši garšīgu zupu parasti sliktā kafejnīcā. Dažkārt arī tas var būt brīnums. Tomēr parasti īstais brīnums atšķiras ar to, ka tas ir kaut kas lielāks, tāda kā Augstāka spēka dāvana, atbilde vai vismaz pieskāriens: tuk, tuk, mani mīļie, es te esmu!

Konsultē Igors Kudrjavcevs, Psiholoģisko pētījumu centra direktors, ārsts un netradicionālās medicīnas speciālists


– Vai jums pašam ir iznācis piedzīvot brīnumu?
– Diezgan daudz bijuši mazi brīnumi manā personīgajā līmenī. Droši vien visiem tas kādreiz ir bijis. It kā nekā pārdabiska, bet viss sakritis visideālākajā variantā, pat tas, kam it kā nevajadzēja notikt. Īstajā vietā, īstajā laikā notiek kas tāds, kas liecina, ka augstākais spēks ir klāt un novēro un reizēm tā ļoti viegli iejaucas. Kā tajā leģendā, - kad Dievs gāja blakus cilvēkam un visu laiku bija divi pāri pēdu, bet pēkšņi palika vienas. Cilvēks jautāja Dievam: vai te tu mani biji atstājis? Nē, tad es tevi nesu uz rokām!
Jābūt arī iekšējai sajūtai - ka notiek kaut kas, kas varēja arī nenotikt , un, ir noticis tieši tevis dēļ. Un tas noticis, jo iejaucies augstākais spēks. Par to grūti stāstīt citiem. Citam var likties – nu un?
Tādu brīnumu, lai man izaug, piemēram, spārni, neesmu piedzīvojis.
Droši vien tāpēc, ka man tas nav vajadzīgs. Tas teorētiski varētu notikt, bet nav vajadzīgs, jo tas cilvēkam neko labu nedos. Ja brīnumus regulē dievišķs spēks, tad tam ir savs nodoms. Ķīniešiem ir tāds jēdziens Debesu griba. Pirms dvēsele iemiesojas cilvēkā, tā iziet caur Debesu gribas slāni, un tur tiek ielikta katram cilvēkam individuāli sagatavotā programma. Cilvēks brīnumainā kārtā uzbūvēts tā, ka viņam nekā netrūkst, bet nav nekā lieka. Ja kāds sapņo par spārniem vai asti – tas cilvēkam nav vajadzīgs.
Cita lieta, protams, liekie kilogrami, bet tos mēs uzaudzējam paši.
Pirms gadiem paziņa no Indijas atveda Sai Babas portretus un gribēja man vienu uzdāvināt. Katra bilde bija tikai pa vienai, un es skaidri jutu, ka no viņas puses tā ir uzupurēšanās. Es paņēmu vienkāršu portretiņu. Pēc brīža, lai parādītu man kādu niansi, viņa aploksni atvēra vēlreiz: un tur bija vietā uzradies otrs tieši tāds pats portrets. Mēs skaidri zinājām, ka otra nebija! Tad es vēl biju liels materiālists, un man tas bija šoks! Sai Baba ar to ir slavens, ka sintezē visādas materiālas lietas. Tieši tādā veidā man vairs nekas nav materializējies.
Tai matērijai, kas veido pasauli, ir visāda veida īpašības un spējas, kas tai ieprogrammētas, bet pagaidām nav aktivizētas. Jebkurš cilvēks var sasniegt visu, ja pietiekami trenējas. Īpaši, ja noņem smadzenēs bremzes un saka: mēs tevi ieprogrammējam, tu esi labs matemātiķis. Un cilvēks, kurš pirms tam darījis pavisam ko citu, bijis gleznotājs, mākslinieks, piepeši izrādās arī lielisks matemātiķis.

– Un lielie brīnumi, kurus aprakstījuši vēsturnieki un mūki?
– Arī tie ir iespējami. Mēs ļoti maz zinām par matēriju, un ir jāsaprot, kā ar to strādāt. Ir tāda frāze, ka brīnumu nav, ir tikai tā vai cita zināšanu pakāpe. Kad Kristus atdzīvina mirušos, cilvēki saka – tas nav iespējams! Nē, - viņš saka, man tas ir iespējams. Viņa rīcībā ir spēki, kā no matērijas dabūt to programmu, kas tur ierakstīta. Un jebkurš priekšmets, arī cilvēks, ir gatavs visam. Ja grib lidot, var arī to, tikai tas jāsasniedz. Daudz kas pagaidām ir cilvēkiem slēgts.
Uzreiz jau atrodas skeptiķi, kuri katru brīnumu sāk izskaidrot ar dabiskām lietām. Kā Salaspils svētbilde, kas atspoguļojas uz stikla. To mēģina skaidrot ar elektromagnētisko lauku, - visi staigā garām un krāsas daļiņas pārvietojas. Pareizticībā tādu notikumu ir daudz, tā ir kā zīme: es esmu šeit.
Tāds spilgts brīnums bija Padre Pio Itālijā. Raksta, ka viņš spēja atrasties vairākās vietās vienlaicīgi. Droši vien neviens nepamanīja, ka viņš pasaka: tūlīt būšu; aiziet kaut kur malā, tai pašā brīdī var nonākt tūkstoš kilometru attālumā, nokārtot kādu lietu un atgriezties. Tā ir teleportācija.
Kā to skaidro fiziķi, matērijai ir spēja vienā mirklī uzrasties pavisam citā vietā bez redzama fiziska nesēja. Teorētiski tas var būt.
19. gadsimta sākumā bija Sarovas Serafims. Viņš kopā ar mācekli ziemā sēdēja mežā, viņi bija apsniguši, bet viņiem nebija auksti. Sniegs nekūst, bet viņiem nesalst. Siltums, kas neietekmē apkārtējo vidi. To lasot, ir interesanta sajūta – jā, tā varēja būt, to varētu izskaidrot.

– Un jogi, kas kailām kājām staigā pa oglēm un stikliem?
– Tas nav brīnums, tā ir fizkultūra. To es novēroju Pēpa Vaina seminārā, ir tāds igaunis, kurš vada ļoti populārus seminārus kā sasniegt mērķi. Viens no knifiem –ikviens gribētājs var staigāt pa oglēm. Es pats nestaigāju, gribēju novērot, kas notiek. Bet principā es sapratu – ja es gribu, es varu.
Viņš uztrenēja, pārliecināja – un cilvēki arī staigāja pa oglēm. Kādreiz tas bija reliģisks rituāls, tagad normāli.
Levitāciju pats neesmu redzējis, tad cilvēks paceļoties pusmetra augstumā un lidojot guļus stāvoklī. Nezinu, vai pats, vai aicina talkā kādus spēkus.

– Ko nozīmē aicināt spēkus?
– Tie ir mums apkārt un blakus. Un, ja jūs gribat, lai tie piedalās, tie piedalās. Tad var aktivizēt to pašu matēriju līdz brīnuma stāvoklis.
Ir daudz aprakstu, kā ļoti ticīgiem cilvēkiem sāk mirdzēt seja vai acis.
Es arī zinu: ja es lūdzu Dievu par kādu cilvēku, viņam kļūst labāk.

– Daudz tiek pieminēti dziedināšanas brīnumi: cilvēks uzcēlies no nāves gultas, izārstējies no vēža...
– Manā praksē tā ir ikdienišķa parādība, kaut kas vienmēr notiek. Ar vēzi mazāk esmu saskāries, bet bija gadījums, kad cilvēkam atklāja neārstējamu vēzi, bet pie viņa atgriezās spēki. Viņš atnāca pie manis, viņam nebija pateikts, ka ir vēzis, pateikts, ka tikai gastrīts.
Sākām, un es gandrīz pirmo reizi izmantoju to cigun metodi, kas domāta vēža ārstēšanai. Uzlabojās ne tikai pašsajūta, bet arī veselība. Pēc nedēļas viņš jau izskatījās un jutās pilnīgi vesels, atkal varēja pats braukt pie stūres. Tad, kad viņam bija prognozēta aiziešana mūžībā, - pēc pusgada, - tad viņš arī aizgāja. Bet tos sešus mēnešus nodzīvoja subjektīvi pilnīgi vesels un varēja baudīt dzīvi.
Ir kāda sieviete, viņai ir nieru nepietiekamība, kurai arī bija dots pusgads, bet viņa joprojām dzīvo. Sāka vingrot, izmantoja dabas ci. Tas nav pilnīgi brīnums, jo tur ieguldīts liels darbs, bet viņai tas bija brīnums. Viņa pēkšņi atklāja, ka viņai vairs nav jāiet uz mākslīgo nieri, ka viss ir kārtībā. Vēl viena sieviete, kurai kā es smejos, expire date – derīguma termiņš, - sen pagājis. Viņai bija dots gads, un tas bija 1998. gadā. Autoimūna slimība pēkšņi apstājās un viss.

-Vai tas, ko dara ekstrasensi, ir brīnums?
Reizēm tas izskatās kā brīnums, bet to var iemācīties. Ja kaut viens cilvēks to var, tas nozīmē, ka arī citi teorētiski to var. Jautājums, vai viņiem to vajag.

– Tomēr dažiem ir dotas īpašas spējas: kāpēc tās dotas?
– Nezinu, kāpēc. Kā Maskavas Matrona, kurai no bērnības bija gaišredzības spējas. Un viņa to izmantoja tā, kā tas noteikti arī bija domāts – translēja Dieva gribu un viedokli cilvēkiem, un pašai nebija ne laika, ne vēlmes kaut kā bagātināties un to izmantot sev.
Bet es nepazīstu nevienu ekstrasensu, kurš visos gadījumos redz visu tā, kā tas patiešām ir. Viņiem ir tā problēma, ka reizēm viņi strādā kā dators offline. It kā var strādāt, it kā pieslēgts pie interneta, bet, kad jāpāriet pie nākamās lapas, izrādās, internets sen pazudis. Ir tādi, kas spēj godīgi atzīties – es pašlaik nevaru, man nav spēka. Es auras neredzu...

– Varbūt, ja mums būtu lielākas zināšanas, visi brīnumi patiesībā būtu izskaidrojami no zinātnes viedokļa?
– Principā jā. Tas ir tas, ko Kristus gribēja ar brīnumiem nodemonstrēt: tas ir iespējams man un arī jums, ja jūs iesiet šo ceļu un būsiet ļoti tuvu Dievam.
18. gadsimtā Francijas zinātņu akadēmijā pieņēma lēmumu, ka cilvēki, kas stāsta, ka no debesīm krīt akmeņi, uzskatāmi par nenormāliem, jo tā nevar būt. Bet pēc tam konstatēti vairāki meteorīti. Ja jūs cilvēkiem pirms 200 gadiem parādītu šo diktofonu, tā būtu maģija. Dažām indiāņu ciltīm ir ticējums – ja tu paņemsi manu balsi, tu esi paņēmis varu pār mani.
Mesmers tika uzskatīts par brīnumu ar savu magnētismu. Tagad hipnozi var apgūt kursos. Tā pati teleportācija. Varbūt pēc simts gadiem mēs visi jau to spēsim un Rīgas Satiksme bankrotēs!

– Kāpēc cilvēki joprojām nevar lidot?
– Man liekas, ka nevajag. Es kā ārsts zinu, ka cilvēks nenoveco, ja aktīvi dzīvo un neslinko. Ja mēs tagad visi lidosim, - kas būs? Mēs varam lidot tikai slīdot kā mākoņi, jo mums nav spārnu, nav lidspalvu. Mēs visi aptaukosimies.

– Deivids Koperfīlds tomēr lido.
– Viņš ir vairāk aktieris. Man ir sajūta, ka tur tomēr tehnika...
Bet, nu labi, viņš viens lido, - lai cilvēki neaizmirst, ka tomēr var lidot.

– Ja es vēlos, lai man notiek brīnums – ko man darīt?
– Jāgriežas pie Augstākā Spēka. Un tam jāsagatavojas. Ja brīnums atnāks, tam klāt arī tā gaišā enerģija – vai jūs to izturēsiet? Kāds no senajiem svētajiem sacījis, ka Dieva mīlestība un elles uguns ir viens un tas pats. Viss atkarīgs no tevis. Ja tu esi netīrs, tev tas būs uguns.

– Kāpēc ar dažiem brīnumi notiek, bet ar dažiem nē?
– Tas atkarīgs no cilvēka iekšējā stāvokļa. Viņš var praktizēt visas reliģijas, bet viņam nekas nenotiek. Tāpēc, ka viņš to dara tikai ar prātu un domā: es gribu brīnumu! Gribu naudiņu! Bet, ja viņš pēkšņi atveras, ir dabisks, mīlošs, un grib, lai apkārt notiek skaistas lietas, - tad būs. Kā dāvana. Kad viss saliekas tā, kā vajag, un ir sajūta, ka kāds to nokārtojis.

– Vai brīnums nevar atnākt tāpat, priekam? Piemēram, kādā šķērsielā no pelēkajām Latvijas decembra debesīm sāk birt magnoliju ziedi.
– Droši vien tas atkarīgs no konkrēta cilvēka. Viņš pēc tam var to stāstīt citiem, bet viņam neticēs: droši vien tā bija reklāmas akcija, bēra no helikoptera! Kam vispār skaistums domāts? Piemēram, varavīksne – vienkārši ir, un viss. Vai varavīksne parādītos, ja nebūtu neviena, kas to redz? To nevar pārbaudīt. Pat, ja kāds aizbrauktu uz tuksnesi, kur neviena cita nav un tad ieraudzītu varavīksni - varbūt tā parādījusies tieši tāpēc, ka tu esi aizbraucis tik tālu? Te tev tas ir. Kā apbalvojums.

Kā tikt tuvāk brīnumam. Trīs praktiski ieteikumi:

1. Notici Dievam vai augstākam neredzamam spēkam. Jo tas pastāv, vai nu tu tici, vai nē. Ja tu to apzināti uztversi, tas arī nāks tev pretī.
2. Centies pati būt godīga un tīra, lai šis spēks varētu izpausties tavā sirdī un dvēselē. Un vēlmēm jābūt godīgām. Ja gribi brīnumu , tad arī gribi, nemaskē to un neliekuļo! Ja vēlies, lai tev būtu nauda baltam kažociņam, neaizbildinies, ka gribi to ziedot bērnunamam. Vēlies to, ko tu patiešām vēlies!
3. Un esi redzīga: varbūt brīnums ir atnācis, tikai tu to vēl nepamani. Uzreiz jau nenotiek tie lielie brīnumi, vispirms uzrodas mazie. Tas arī ir testiņš, vai tu vispār orientējies šajā brīnumiem rotātajā pasaulē: «Te tev mazs brīnumiņš!» «Jā, vai cik skaists brīnumiņš! Paldies!» «Viņa pamanīja. Tad mēs nākamreiz dosim viņai kaut ko lielāku.»

Vai mazs pieskāriens?
Mūsu saruna sākās ar mazu, it kā nesvarīgu epizodi. Igors sācis ierakstīt savas intervijas arī savā diktofonā, lai kāda laba doma pēc tam nepiemirstas. Pajokojāmies: ja mans diktofons saniķojas, varēšu ierakstu aizņemties. Lai gan, kāpēc lai tas niķotos? Pagāja 8 minūtes. Un mans diktofons paziņoja: baterija ir tukša! Tas pats atkārtojās ar otru, rezerves bateriju.
Itin kā kāds būtu pie sevis nodomājis: labi, parādīšu viņiem, ka esmu tepat blakus un visu dzirdu!


Žurnāls "Ieva", 2009.g. decembris.

Izveides datums : 02/01/2010 @ 17:01
Pēdējās izmaiņas : 04/01/2010 @ 23:34
Kategorija : Par mums raksta
Lasīts 705 reizes

 Pirmsdruka      Izdrukāt lapu