Nedalāmie prieki.

Aizspriedumi, kas saistīti ar ēšanu, ir neticami dzīvotspējīgi. Daļai no tiem ir nezināma izcelsme, bet daļai autors ir zināms. Tā, piemēram, dalīta uztura ’’teoriju’’ sadzejojis amerikānis Herberts Šeltons. Savukārt viedoklis, ka jāizvairās no garšīga ēdiena, visticamāk ir pārņemts no antīkajiem vai viduslaiku askētiem, kuri nemaz nedomāja par miesas veselību. Pirmo no šiem maldiem bieži izmanto tautas dziednieki, bet otro var dzirdēt pat no pietiekami izglītotiem dietologiem.

Kāpēc dalīt nedalāmo
Ja jums vēl nav ieskaidrojuši, ka bifšteku nedrīkst ēst kopā ar kartupeļiem, sieru - ar maizi, makaronus - ar gaļu, tad varu jūs apsveikt – jums ir veicis ar līdzcilvēkiem. Pārējiem var tikai līdzi just. Tradicionālie ēdieni, piemēram, kartupeļu biezenis ar pienu un sīpoliem kopā ar kotleti un kraukšķīgu, sālītu gurķi, tika pasludināti par visbriesmīgāko indi, kura veidojas tieši kuņģī. Tā ir tikai viena no sekām vēl šobaltdien populārajai Herberta Šeltona dalītā uztura teorijai.
Lai arī cik maz viņš pārzināja vienkāršākos gastroenteroloģijas jautājumus, pat viņam neienāca prātā tā aplamība, par ko raksta un pārstāsta viņa sekotāji Krievijā, kas uzskata, ka skābajā kuņģa vidē tiek pārstrādātas vienīgi olbaltumvielas, bet ogļhidrāti (kuriem nez kāpēc tiek pielīdzināta maize un kartupeļi)netiek pārstrādāti un vienkārši pūst!
Sabojāt apetīti var dažādi. Piemēram, var iemest kaimiņa šķīvī ko nelāgu, bet ne mazāk sekmīgi to var panākt, iegalvojot, ka viņa kuņģī pūst apēstie kartupeļi, kamēr tiek sagremots blakus esošais antrekots. Veselīgam uzturam veltītās makulatūras lasītājam pat neienāk prātā, ka kuņģī ir tik liela sālsskābes koncentrācija, ka reizēm varētu izšķīdināt pat naglas un jebkāda pūšana ir pilnīgi neiespējama. Skābā kuņģa vide attauko uzņemto barību, tādēļ mēs reizēm varam piemirst par higiēnas prasībām, piemēram, „nomazgāt” ābolu, patrinot to rokās. Relatīvi sterila vide ir arī divpadsmit pirkstu zarnā un tievajā zarnu traktā. Intensīva baktēriju vairošanās sākās vienīgi resnajā zarnā, par ko ir izsmeļoši izklāstīts iepriekšējā rakstā.( Skatīt ”Химию и жизнь“, 2007, № 3)
Kā radies šis ļaunais joks par pūšanu kuņģī, ieturot parastu jaukta ēdiena maltīti? Viss ir ļoti vienkārši, tikai vienīgi iebiedējot cilvēku, var piespiest viņu noticēt vienalga kam, ka mājās gatavotās kotletes – inde, ka uz visiem laikiem jāaizmirst sviestmaize ar desu, ka melone nav savietojuma ne ar vienu produktu,. Un tā bez sava gala. Iebiedēts ar iespējamo saindēšanos, nomocīts ar sarežģītu dažādu produktu savietojuma sistēmu, klients akli uzticēsies savam skolotājam un labdarim, kurš viņam, neprašam, ieskaidros, kā viss ir „patiesībā”.

Kādas ir dalīta uztura teorijas kļūdas?
1.tabula

Herberts Šeltons radīja dalīta uztura teoriju, balstoties uz vieniem fizioloģiskajiem faktiem, ignorējot citus, viņa teorijai pretrunīgus faktus. Olbaltumvielas patiešām pārsvarā sadalās kuņģa skābē, bet ogļūdeņraži – zarnu trakta sārmainajā vidē. Taču starp kuņģi un tievo zarnu traktu atrodas divpadsmitpirkstu zarna, par kuras eksistenci plaši pazīstamais amerikāņu naturopāts bez medicīniskās izglītības visticamāk neko nebija zinājis! Tieši šajā zarnu trakta daļā vienlaicīgi tiek pārstrādāti gan olbaltumvielas (aizkuņģa dziedzera ferments tripsīns), gan tauki (lipāzes , žults) un ogļhidrāti (dažādas amilāzes). Divpadsmitpirkstu zarnā nav nekādas dalīta uztura pārstrādes. To visu Herberts Šeltons un viņa sekotāji bez grūtībām varēja atrast skolas fizioloģijas mācību grāmatā.

Divpadsmitpirkstu zarnas traktā fermenti savstarpēji nekonfliktē : vāji skābā vidē tie visi ir aktīvi, līdz ar to olbaltumi, tauki un ogļhidrāti tiek veiksmīgi sadalīti. Smagas kuņģa čūlas gadījumos kuņģis tiek pilnībā izoperēts, bet divpadsmitpirkstu zarnu savieno tieši ar barības vadu – cilvēks dzīvo tālāk, pārstrādājot uzņemto barību vienīgi ar aizkuņģa dziedzera fermentiem un zarnu traktu. Tādejādi dalīta uztura koncepcija ir bez jebkāda nopietna teorētiskā pamatojuma.

2.tabula
Uztura pamatvielu saturs dažos pārtikas produktos.

Atcerēsimies, ka vairums naturālo produktu satur dažādas uzturvielas. Tādēļ uzskatīt maizi vai kartupeļus par ogļhidrātiem, bet gaļu par olbaltumvielu nozīmētu daļu uzdot par veselu. Labs piemērs ir pākšaugi, kurās ir gan daudz olbaltumvielu, gan ogļhidrātu un taukvielu (zirņos – 23, 53,3 un 1,2%, sojā – 34,9, 26,5 un 17,3%). Visai daudz olbaltumvielu ir putrās – no 2 līdz 6%, maizē – 7-8%. Salīdzinājumā - gaļas produkti satur 11 – 12% olbaltumvielu. Ogļhidrātu visvairāk ir putraimos un kartupeļos – līdz pat 70% (gaļā to daudzums nepārsniedz 1%).Šo dabisko olbaltumvielu un ogļhidrātu maisījumu sagremošana noris bez kādām grūtībām. Tam netraucē arī tauki- „sviests putru nebojā”. Savukārt produktu- tīru vielu- nav daudz: vien cukurs un augu eļļa un nevienu no tiem (izņemot varbūt vienīgi ledenes) mēs nelietojam pārtikā atsevišķi no citiem.
Es šeit nerunāju par individuālu atsevišķu produktu nepanesamību (pārtikas alerģiju).

Kas notiek ilgstoši ieturot dalītu maltīti?
Ja mēs vairākas dienas uzturā lietosim pārsvarā olbaltumvielas saturošu pārtiku (piemēram, liesu gaļu) , mūsu gremošanas sulu sastāvs mainīsies, pielāgojoties efektīvākai uzņemtās barības pārstrādei. Labākai gaļas uzņemšanai kuņģa sulas skābums paaugstināsies, tajā parādīsies vairāk gļotu un pepsīna fermenta, kas sašķeļ olbaltumvielas peptīdos. Aizkuņģa dziedzera sulā palielinās tripsīna un himotripsīna aktivitāte. Tajā pat laikā ogļhidrātus un lipīdus dalošie fermenti nebūt neizzūd, bet reizēm to aktivitāte pat pieaug. Organisms kaut arī cenšas piemēroties uzņemtās barības sastāvam, tomēr neaizmirst, ka šis sastāvs var arī mainīties un nebūt nav gatavs katrā nesabalansētu pusdienu vai vakariņu reizē izstrādāt vienīgi tās sulas, kādas nepieciešamas tieši tobrīd.
Tomēr pēc kāda laika pāreja uz dalītu uzturu vājina gremošanas orgānu darbību, jo dažādās fermentu sistēmas netiek vienmērīgi noslogotas. Sekas, pieradušam pie dalīta uztura, ir nespēja ātri atgriezties pie normāla dažādu produktu ēdiena. Kā likums notiek, lūk, kas: kaut kur nebūt viesos vai ļaujoties radiniekiem sevi pierunāt notiek atkāpšanās no „svētās apņemšanās” par labu mājās gatavotai kotletei ar garnējumu, kas pagatavots ar mīlestību pret ēdienu un pilnīgā saskaņā ar visiem pavārmākslas likumiem. Pēc tā seko likumsakarīgs iznākums - Šeltona sekotājam paliek slikti. Viņa atradinātais kuņģis un divpadsmitpirkstu zarna vairs nespēj pilnībā pārstrādāt apēsto kotleti un notikušais faktiski ir klīniskas saindēšanās aina. Tālāk slikti jau paliek visiem apkārtējiem, jo negodīgā kārtā ir iegrūduši šo nāvekli, ar kuru pieraduši indēt sevi.
Beigās visiem ir sabojāts garastāvoklis un zudusi apetīte, no kā gremošanas traucējumi jau ir visiem nepabeigto svinību dalībniekiem. Viesiem izklīstot, saimnieki cieši nolemj vairs nekad šo pamuļķi neaicināt uz kopējām vakariņām, kamēr pats vaininieks aiziet ar ne mazāk ciešu pārliecību vairs nekad neatkāpties no „veselīgas” ēšanas principiem.

No dalītas diētas līdz sadalītai psihei
Kopīgai maltītes vajadzētu cilvēkus vienot, bet ar savu uzturdiētu aizrāvušies ļaudis spēj komunicēt vienīgi ar tiem, kuriem ir līdzīgi uzskati par kādu no atveseļošanās sistēmām.
Galvenais sarunu temats ir uzturs - pašsaprotami, pareizs, veselīgs, sojas, liess, makrobiotisks, organisks, kas veicina novājēšanu un novērš celulītu, utt. Taču bez ēšanas ir arī citi sarunu temati! Ir vērojamas acīmredzamas maniakālas apziņas sašaurināšanas pazīmes, jeb, vienkāršiem vārdiem sakot, viegla vājprāta forma.
Tas nav vien tukšs apgalvojums. Dalīts uzturs kaitē ne vien gremošanai , bet arī psihei. Vai jums nekad nav ienācis prātā vēl kāds naivs jautājums: kāpēc daudzi naturopāti mēdz būt visai nešpetni, pat ļauni? Ievērojot kādu pārkāpjam „veselīga” uztura baušļus, ir gatavi nekavējoties sarīkot skandālu un sabojāt visiem garastāvokli. Mēdz arī biedēt cilvēkus ar priekšlaicīgu nāvi no tādām briesmīgām slimībām kā vēzis, asteroskleroze, cukura diabēts un tamlīdzīgām.
Viņi nervozi, neiecietīgi pret citādu viedokli. Sejā ir mūžīgas neapmierinātības maska – agrāk to dēvēja par gavēņa sejas izteiksmi. Pievērsiet uzmanību: novājējušiem lūpu kaktiņi gandrīz vienmēr vērsti uz leju Vai šādas rakstura izmaiņas ir nejaušas? Varbūt to izraisa ēšanas paradumu maiņa? Viss kļūst pilnīgi skaidrs, ja notikušo aplūkojam no fizioloģijas viedokļa.
Izrādās starp uzturu un garastāvokli ir ikvienam zināma tieša sakarība.
Izsalcis cilvēks gandrīz vienmēr ir īgns, nelīdzsvarots, gatavs mesties virsū vai ikvienam. Tā pamatā ir senais mednieka instinkts, kas mudina meklēt medījumu. Tomēr atliek atnākt mājās un ieturēt maltīti, un tajā pat brīdī pasaule kļūst labāka.
Zināms, ka labs garastāvoklis ir atkarīgs no neiromeditatora serotīnīna, daudzuma galvas smadzenēs. Tas tiek sintezēts vienīgi no vienas aminoskābes triptofāna, kurš nonāk galvas smadzenēs, pārstrādājot ēdienreizēs uzņemtās olbaltumvielas – piemēram, gaļā esošos olbaltumus. Salīdzinoši nesen tika noskaidrots, ka tas notiek vienīgi gadījumā, ja olbaltumvielas no zarnu trakta asinīs nonāk reizē ar glikozi. Tad tā paver ceļu uz galvas smadzenēm triptofānam. Tālāk jau galvas smadzenēs no triptofāna tiek sintezēts serotinīns, kas kopā ar vēl vienu mediatoru - dopamīnu (sauktu arī par dofamīnu) arī rada patīkama miera sajūtu tūlīt pēc maltītes. Tā, lūk, tieši tādēļ, lai uzlabotu garastāvokli, uzturam ir jābūt jauktam, it sevišķi, ja produkti satur ogļhidrātus un olbaltumvielas. Vai tagad jums skaidrs, kāda nozīme ir saldajam ēdienam, ko pasniedz kā trešo? Tādu pašu lomu dažos tradicionālajos nacionālajos ēdienos pilda saldi- skābās mērces. Sevišķi bagāta ar tām ir ķīniešu virtuve, kurā praktiski jebkuram ēdienam tiek pievienots cukurs, kas, starp citu, ietilpst arī vairumā vietējo zāļu.
Saikne starp jaukto (olbaltumu-ogļhidrātu) uzturu un garastāvokli izrādās ir tik cieša, ka šodien šādu diētu uzskata kā alternatīvu plaši izplatītajiem jaunās paaudzes antidepresantiem, piemēram, prozakam.
Šīs zāles arī palielina serotinīna saturu reizē ar dopamīnu un noradrenalīnu. Nav nepieciešams skaidrot, ka ārstējot depresiju „vienīgi ar” parastu diētu (kas ne ar ko neatšķiras no parastā uztura) nav nekādu blakus efektu. Vārdu sakot, ēdiet pareizi, un ar galvu viss būs kārtībā. Mēģiniet atgriezties pie vecajām labajām brokastīm ar baltmaizi (pārsvarā ogļhidrāti) ar desu un sieru (olbaltumvielas un tauki), plus salda tēja ar citronu (viegli pārstrādājami ogļhidrāti un C vitamīns). Pavisam negaidot jūs atklāsiet sen aizmirstu prieku , kas šķiet nākam tieši no pašiem vēdera dziļumiem, ja vien, aizraujoties ar dalīta uztura diētu, vēl neesat zaudējis spēju sagremot jaukta uztura ēdienu!
Tādejādi plaši propagandētais dalītais uzturs pazemina smadzenēm piegādāto triptofāna daudzumu un attiecīgi samazina laba noskaņojuma neiromediatorus galvas smadzenēs. Faktiski tas noved pie mūsdienās tik plaši izplatītas nemotivētas depresijas!
Nopietnas bažas izraisa arī M. Montiņjaka uztura sistēma, kurā ieteikts ievērojami samazināt viegli pārstrādājamos ogļhidrātus, piemēram, parasto cukuru. Viss būtu labi, vienīgi no šādas diētas galva pārstāj normāli funkcionēt, jo nervu šūnu barošanai ir nepieciešama tieši viegli pārstrādājamā glikoze. Daudzi atzīst, ka, izpildot M. Montiņjaka rekomendācijas, ir vērojams garīgā darba spēju kritums, atmiņas, domāšanas ātruma un jau minētā garastāvokļa pasliktināšanās.

Kā mēs ēdam ….. paši sevi
Jau vairākas desmitgades dažādu diētu autori mēģina (jāatzīst, ka ne bez panākumiem) mūs pārliecināt, ka viss sīvais, ceptais, sālītais, marinētais, asais, tāpat arī viss, kas ir no miltiem un ar aizdaru, īsāk sakot, viss garšīgais, ir kaitīgs veselībai. Tālāk tiek kategoriski apgalvots, ka uzturs vispirms ir jāvērtē pēc kaloriju daudzuma, cik tas satur vitamīnu, mikroelementu un citu nepieciešamu vielu, bet nekādā gadījumā ne pēc garšas īpašībām. Vēl vairāk, izrādās nemaz nedrīkst uzticēties saviem garšas receptoriem, jo „daba ir muļķe” un to vien tīko kā piespiest mūs apēst kādu ļoti garšīgu, bet citādi pilnīgu draņķi! Tas savukārt nekavējoties atspoguļosies mūsu ārējā izskatā (ķermeņa svarā un sejas krāsā), ietekmēs veselību (visu slimību pamatā ir nepareizs uzturs), utt.
Vai tiešām māte-daba ir tāda muļķe, liekot mums pilnveidot kulinārijas mākslu? Kāpēc mūsu garšas receptori pieprasa, lai pusdienu galdā būtu ne tik daudz derīga, cik garšīga maltīte? Kāpēc mēs sirsnīgi pateicamies namamātei tieši par garšīgu maltīti, neko neminot par tās derīgumu?
50-tajos gados, pateicoties I.P. Rezenkovam, G.K. Šliginam un citu krievu fiziologu darbiem, izdevās noskaidrots, ka kuņģī un zarnu traktā tiek pārstrādāta ne vien no ārienes nākusī barība, bet arī paša organisma barības traktā izdalītie olbaltumi. Šie endogēnie (burtiskā tulkojumā ”dzimuši iekšpusē”) olbaltumi tiek pārstrādāti ar gremošanas trakta fermentu palīdzību tieši tāpat, kā tas notiek eksogēniem („dzimušiem ārpusē”), ar barību uzņemtajiem olbaltumiem. Tā rezultātā iegūtais aminoskābju maisījums tiek uzsūkts tievajā zarnā. Citiem vārdiem sakot, ar katru ēdienreizi mēs apēdam pēc apjoma gandrīz tādu pat „daļu” paši sevis! Jebkurā gadījumā eksogēno un endogēno olbaltumu attiecība cilvēkam veidojas apmēram attiecībā 1:1.
” Kādēļ tas mūsu organismam ir vajadzīgs? Lūk, ko uz šo jautājumu atbildēja viens no izcilākajiem fiziologiem G.K. Šligins: „Pateicoties zarnu traktā nonākušajiem endogenajiem olbaltumiem, kļūst iespējama būtiska uzņemto vielu maisījumā esošo aminoskābju sastāva izlīdzināšanās, un tas tiek bagātināts, kompensējot konkrētajā ēdienreizē iztrūkstošās aminoskābes. Tas veicina olbaltumvielu asimilāciju visā organismā”. Pat pilnībā izslēdzot no uztura olbaltumus, zināmu laiku organisms nepieciešamās aminoskābes iegūs it kā pats no sevis.
Analoģiska situācija ir ar taukiem. Starp citu, no šī viedokļa dalīta uztura teorija, par kuru mēs runājām iepriekš, ir vēl nepārliecinošāka. Lai kā mēs necenstos uzturēt kādu olbaltumvielu, tauku un ogļhidrātu attiecību normu, tik un tā pilnvērtīgai pārstrādei jābeidzas ar apmēram vienāda sastāva himusa izveidošanos.
Vēl viens G.K. Šligina precizējums: „Ja ēdienam pietrūkst kādas neaizstājamas komponentes, piemēram, nesatur olbaltumus, kuņģa-zarnu trakts piegādā nepieciešamo daudzumu, izmantojot endogēnu plūsmu un izveido maisījumu ar tādu pat nosacīti nemainīgu brīvo aminoskābju sastāvu kā pēc parastas jaukta uztura maltītes.”

Derīgs viss, kas mutē ticis
Tagad pats interesantākais. Savstarpējās diskusijās fiziologi ir noskaidrojuši, ka himusa aminoskābju sastāva izlīdzināšanās un optimālā aminoskābju attiecība asinīs ir ne vienmēr vērojama parādība. Tā, piemēram, nekāda izlīdzinoša olbaltumvielu izdalīšana kuņģa dobumā nenotiek, ja dzīvnieks uzņemto barību atraida vai tā tiek ievadīta mākslīgi ar zondi, apejot mutes dobumu. Dažos eksperimentos sunim pilnīgi negaršīga barība (attīrītu olbaltumu maisījums, augu eļļa un saharoze) tika vienkārši iegrūsta rīklē, piespiežot to norīt. „Visos šajos gadījumos tika izslēgta uzņemtās barības mutes dobuma reflektorā ietekme, tātad izslēgti nervu centru darbībai adekvāti stimuli; iztrūka kuņģa sekrēcijas pirmā fāze”. Šajā gadījumā asinīs netika novērota iespējamā aminoskābju sastāva izlīdzināšanās.
Mēles galā jau sen ir jautājums: „Vai tas pats nenotiek ar cilvēku, ja tas ēd „derīgu”, bet negaršīgu ēdienu?” Protams, jā, citādi nemaz nav iespējams! Vēl vairāk, daudzi „veselīga” uztura prasības izslēdz kulinārijas paņēmienus, kas kalpo garšas uzlabošanai. Tā, piemēram, lai iegūtu patiesi garšīgu griķu biezputru, tās gatavošanas ilgumam ir jābūt apmēram divas-trīs stundas.
No dietologa pozīcijām termiskā apstrāde ir vitamīnu iznīcināšana, tādēļ vārīšanas laiks tiek samazināts līdz 15 minūtēm un pat līdz 3-5 minūtēm (ar iepriekšēju iemērkšanu), tādejādi iegūstot „derīgu”, pilnīgi negaršīgu, pusgatavu putru.
Cepšanu pannā nav vērts pat pieminēt – naturāla uztura aizstāvjiem tas nozīmē vienas vienīgas kancerogēnās vielas. Rezultātā daudzi cilvēki paši sevi centīgi radina pie pilnīgi bezgaršīgas maltītes: attaukota biezpiena, tvaicētiem kartupeļiem, sojas „šniceles” un tamlīdzīga ēdiena.
Tomēr zinātnieku pētījumi pārliecinoši pierāda tikai vienu, jau sen zināmu faktu: lai barība tiktu normāli pārstrādāta, tai jābūt garšīgai.To pašu fiziologu novērojumi liecina, ka tad arī ļoti nepilnvērtīgs uzturs (piemēram, neaizstājamu aminoskābju deficīts) ilgāku laiku nerada nekādas ļaunas sekas. Tie nav kādi nepamatoti uzturzinātnes teorētiķu apgalvojumi, bet eksperimentālā kārtā iegūti zinātniski rezultāti.
Lūk, cik interesanti sanācis. Izrādās nav nepieciešams pievērst uzmanību ēdiena sastāvam, kā to mūs aicina darīt vairums pasaules naturopātu un dietologu. Nav nepieciešams uzskaitīt kalorijas, ievērot „zinātniski pamatotas” uztura normas un ar gavēņa izteiksmi sejā noraidīt „kaitīgos’ gardumus. Vēl jo vairāk, ja jūs visu to jau esat darījis ilgāku laiku, tad cerētās veselības vietā varat pavisam viegli nonākt slimnīcas gultā, jo vairāku neaizstājamu elementu deficīts kombinācijā ar bezgaršīgu ēdienu ļoti ātri kļūst par neapšaubāmi patogēnu faktoru. No otras puses, garšīgs ēdiens var ilgāku laika posmu nivelēt visdažādākās novirzes gan uztura sastāva, gan arī kvalitātes ziņā.
Nobeigumā nevaru nepieminēt brīnišķīgu piemēru no vecākā amerikāņu kardiologa Bernarda Louna autobiogrāfiskās grāmatas: „Vecākus cilvēkus ļoti uztrauc viņu holesterīna līmenis. Viņu uztura deva jau tā ir nabadzīga zobu protēžu, apetītes trūkuma un dažu produktu sliktas panesamības dēļ. Kad es pirmo reizi satiku misis T., viņai bija jau pāri 80. Viņa izskatījās ļoti slikti, un es viņai pavaicāju, kādu iemeslu dēļ viņa pēdējā pusgadā ir zaudējusi vairāk kā septiņus kilogramus svara. Viņa atbildēja, ka viņai gluži vienkārši nav ēst. „Kardiologs teica, ka man jāatturas no dzīvnieku taukiem. Endokrinologs ieteica ierobežot cukuru, bet ārstējošais ārsts teica, ja es turpināšot ēst daudz sālījumu, man parādīsies tūska”. Es viņu nomierināju un ieteicu nepievērst uzmanību aizliegumiem un ēst visu ko vien vēlas. Pēc sešiem mēnešiem misis T. atguva normālu svaru, un viņa sāka justies daudz labāk.”
Cik žēl, ka šodien tādi ārsti tikpat kā nav sastopami...

Izveides datums : 03/10/2008 @ 20:39
Pēdējās izmaiņas : 03/10/2008 @ 20:42
Kategorija : Par integratīvo medicīnu
Lasīts 3429 reizes

 Pirmsdruka      Izdrukāt lapu