Inga Reča, “Svētdienas Rīts”, 2005. gads.

Šonedēļ Baznīcas gadā iestājies ciešanu laiks, kas aizsākās ar Pelnu dienu. Daudzās draudzēs un baznīcās šo dienu svin arī kā Lielo lūdzamo dienu. Savā pieredzē par bieži vien pašu kristiešu piemirsto lūgšanu dziedinošo spēku aicinu dalīties ārstu Dr. Igoru Kudrjavcevu, Rīgas Stradiņa universitātes Integratīvās medicīnas laboratorijas vadītāju.
Cilvēka dvēsele ir kristiete
Cilvēki ļoti bieži sevi sauc par ticīgiem, bet tic ļoti interesanti — Dievs ir, Viņš reiz ir licis mums būt, un viss — vairs mūsu dzīvē nepiedalās! Arī ticīgie ļaudis bieži vien piemirst, ka Dievs ir klāt katru brīdi. Un, ja Viņš saka, ka stāv pie durvīm un klauvē, tu tikai atver, tad kāpēc to nedari?! Atzīstos, arī es uz šo atziņu esmu gājis daudzus gadus.

Kristījos tikai 1991. gadā. Toreiz, Atmodas sākumā, interesējos par visu ko, un, ja kāds man jautāja, vai es varu ārstēt pēc fotogrāfijām vai noņemt lāstu, domāju: kāda problēma, ja tirgus prasa, tad dodu! Kaut kāds efekts jau bija, taču intuitīvi jutu, ka kaut kas nav pareizi. Toreiz nezināju un nesapratu iemeslu, bet tagad zinu — katra cilvēka dvēsele ir kristiete, kā teica Tertuliāns.
Tikai pēc vairākiem gadiem sapratu, ka to vispār nedrīkstēja darīt, jo nez kādi spēki tur tiek izmantoti. Piemēram, pie manis uz pieņemšanu atnāca kāda sieviete ar vīra fotogrāfijām un teica: «Viņš dzer. Lūdzu, izdariet tā, lai viņš nedzer!» Es tur kaut ko it kā izdarīju, un vīrs pārstāja dzert. Pēc nedēļas sieva atkal ir klāt: «Bet varbūt lai viņš drusku iedzer?» Kāpēc? Nu tāpēc, ka viņš tagad ir ļoti kašķīgs, brīnoties, kāpēc viņam negribas dzert, un brūk sievai virsū… Iznāk tā, ka cilvēks nav gatavs savai anonīmajai izārstēšanai, un tad tā ir vardarbība — kaut ko darīt bez cilvēka piekrišanas. Kristus taču arī varēja izdziedināt visus cilvēkus uzreiz, bet Viņš katram jautāja: vai tu gribi?
Kur divi vai trīs…
Pirmo reizi par lūgšanas brīnumaino spēku tā īsti aizdomājos… braucot ciemos. Abi ar sievu nolēmām apciemot kādu paziņu, cilvēku stipri gados. Jau būdami ceļā, viņam zvanām, bet viņš saka: «Nebrauciet, lūdzu, es esmu tik noguris, ka pat nevaru pie durvīm pienākt!» Tomēr mēs turpinājām ceļu un sākām lūgties — gan dziļi sirdī, gan pilnā balsī. Atceros, ka pēc minūtēm divdesmit mani pārņēma ļoti interesanta sajūta — it kā mākoņi ir izklīduši, it kā saule ir parādījusies. Sieva uz mani paskatījās — viņai arī tāda pati jušana. Tā kā es pēc dabas esmu pētnieks, paskatījos, cik ir pulkstenis.
Kad nonācām galā, durvis atvēra jau pieminētais paziņa. Nu, kas ir noticis, jautājam. «Jūs zināt, pirms divdesmit minūtēm man kļuva labāk, un es nodomāju: cik žēl, ka man nav jūsu telefona, būtu jums piezvanījis, lai tomēr braucat. Un jūs atbraucāt, laikam Dievs jūs atveda!»
Tas bija pirmais signāls, kuram atradu arī apliecinājumu Svētajos Rakstos — kur divi vai trīs lūdz Manā vārdā, tur arī Es esmu.
Dieva spēks — neierobežoti
Pareizticībā, kuras pārstāvis esmu, ir kāds svētais tēvs, kurš 14. gadsimtā uzrakstīja mācību par dievišķo enerģiju. Tagad visi pusizglītotie ekstrasensi un dziednieki runā par dzīvības enerģijām, kosmisko enerģiju utt. Būtībā pats vārds «enerģija» nāk no Aristoteļa, un grieķiski tas nozīmē ‘spēja darboties’.
Mācība par dievišķo enerģiju ir pieņemta mūsu Baznīcā un akcentē atšķirību starp Dievu un viņa emanācijām jeb izstarojumiem — to daļu, kas ir vērsta tieši pret pasauli, kas ir domāta mums un ko varam paņemt neierobežoti daudz caur lūgšanām. Kopš tā laika es sāku vākt liecības par lūgšanas efektu. Atverot Google un pieprasīju Healing Power of Prayer - atradu apmēram 7 000 000 liecību, stāstu un zinātnisku eksperimentu par lūgšanas spēku.
Pacienti man bieži saka: man ir grūti, man ir smagi, man ir depresija. Ne velti uniņeje jeb panīkums pareizticīgo Baznīcā ir viens no grēkiem. Kāpēc? Jo tā ir neuzticība Dievam. Vajag ticēt! Vajag lūgties, turklāt diezgan aktīvi. Un runāt ar Viņu nevis kā ar nezināmu substanci, kura atrodas nezin kur, bet runāt kā ar Tēvu, kā ar draugu.
Atceros, reiz arī es sēdēju un galvā kaut ko plānoju, risināju visādas domas, un pēkšņi man ienāca prātā, kāpēc es sarunājos ar savām domām? Varbūt labāk parunāties ar Dievu? Un tā es savā sirdī iedomājos: «Klausies, es gribu ar Tevi parunāt!» Un pretim bija tāda interesanta sajūta un doma: «Nu beidzot! Es tevi ilgi gaidīju, gadus četrdesmit! Bet nu nekas, daži vispār neatnāk…» Varu liecināt, ka kopš tā laika dzīve man ir kvalitatīvi mainījusies.
Dievs darbojas vislabākajā veidā
Cilvēks pie mums pašreiz, tāpat kā visur, ir ļoti praktiski noskaņots. Arī eksperimentos. Bija skeptiķi, kuri teica: kas tas ir par lūgšanas efektu, ja mēs lūdzam, bet slimniekiem labāk paliek tikai par vienu trešdaļu?! Bet — paliek labāk bez redzama iemelsa.
Piemēram, no desmit smagi slimajiem bērniem ar leikēmiju pēc gada dzīvi ir septiņi. Skeptiķi teic: ja tas būtu līdzeklis, tas darbotos 100%! Neviens līdzeklis nedarbojas 100%, turklāt lūgšana nav «līdzeklis,» lūgšana ir tikai Līdzekļa atslēga. Ja cilvēks ir gatavs to pieņemt, tad ir brīnišķīgi.
Man bija tāds pārbaudījums. Pēc dažiem gadiem, kad atmetu tās maģiskās lietas, pēkšņi atkal atnāca sieviete, kuras vīrs dzer. Saku: «Nu, tad vediet viņu šurp, mēs viņu ārstēsim!» Viņš negribot. Nu, ja negrib, negrib, ar spēku nevar. Pēkšņi viņa izvelk fotogrāfiju — varbūt jūs varat?… Nē, es neko tādu nedaru. Un atkal ienāca prātā — es taču neesmu viens, es lūgšu Dievu, lai Viņš izdara to, ko uzskata par vajadzīgu. Teicu: Tava griba, Tēvs, lai notiek!
Pēc dažām dienām sieviete zvana: «Nesaprotu, kas notiek, vīrs ir pārdzēries līdz baltajām pelītēm! Esam izsaukuši policiju, tāpēc ka viņš pliks sēž uz galda, rokās tur skrūvgriezni un gaida marsiešus!» Vēl pēc dažām dienām viņa zvana atkal: «Viņš grib atnākt pie jums. Kāpēc? Tāpēc, ka tad, kad atgriezās no saviem ceļojumiem, viņš visu atcerējās. Un pēkšņi viņam ienāca prātā: «Šausmas! Es esmu nodzēries līdz pelītēm! Man vajag ārstēties!»»
Reiz pie manis atnāca sieviete, kura bija tuvu izmisumam, jo krūtī parādījās audzējs, diezgan liels — 4,5 cm. Sieviete, protams, bija izmisumā un paklausīja kaimiņienes ieteikumam aiziet pie reiki dziedniekiem. Šie skatās, protams, bez kādiem aparātiem — jā, jums tur ir vēzis, bet mēs to izārstēsim! Iedeva viņai dzert kaut kādu tinktūru, kuru paši taisa.
Protams, labāk nekļūst, un viņa atnāk pie daktera. Ieteicu viņai lūgties. Viņa sāka dziedāt lūgsnas un darīja to ne mazāk kā pusstundu dienā. Pēc trim nedēļām audzējs bija tikai 1,5 cm liels. Ja es pats neredzētu, neticētu! Kopš tā laika viņa ir ļoti aktīva baznīcas apmeklētāja.
Tādu gadījumu manā ārsta praksē ir diezgan daudz. Vienā no liecībām par lūgšanu spēku es izlasīju, ka Amerikā pacienti prasa, lai ārsts lūgtos kopā ar viņiem. Protams, vairākums ārstu ir pret, bet es iedomājos, cik tas būtu brīnišķīgi! Jo, no vienas puses, pašam piedāvāt — nav tāda konteksta un ne katrs to var pieņemt. Bet, ja pacients piedāvā, kāpēc ne?!
Bet galvenais, lai pēc tam neviens no cilvēkiem neteiktu tā, kā reiz sacīja kāds vīrs, kuru es satiku Maskavā: «Prošlo počemu to…» Toreiz es biju neizpratnē: «Kā — počemu to?! Par tevi taču divas dienas visa baznīca lūdzās?!»
Ja uz lūgšanu neatbild
Ir daudzas lietas, kuras nepalīdzēs cilvēkam, bet traucēs. Piemēram, cilvēks lūdzas — dod man, Dievs, miljonu dolāru! Ja cilvēks ir nesagatavots, tas miljons viņu iznīcinās.
Pirms gadiem desmit gribēju nopirkt pistoli. Man bija kāds pacients policists, kurš teica, ka sagadās man visus vajadzīgos papīrus. Es jau berzēju rokas: «O, man būs stroķis!» Bet — nav naudas! Toreiz es jau zināju, ka Dievam var lūgt visu, ko ļoti grib. Es Viņam teicu, ka man vajag pistoli, jo apkārt ir nedroša pasaule. Bet pēkšņi man pazūd visi pacienti, naudas nav…
Padomāju — labi, laikam nevajag man to pistoli. Hop, atkal pacienti atgriežas, viss notiek, nauda ir, domāju — o, būs nauda pistolei! Bet tad atkal viss pazūd… Es jau sapratu, ka kaut kas nav īsti pareizi, jautāju Tēvam: bet ko man darīt aizsardzībai? Un tad es pēkšņi iedomājos, ka pats ļoti bieži stāstu vecākiem, kas ved bērnus, kuriem vajadzētu dziedāt un dejot, pie manis ar neirozēm, bet kurus papucis ieliek karatē pulciņā ar domu: «Lai viņš prot aizstāvēties!» Pret ko? No kā? Vai viņam kāds uzbrūk? Nē, bet ko var zināt… Viena gadījuma dēļ?
Un te man pēkšņi ienāca prātā sava situācija — uz ko tu šausi? Vai tev bieži ir tādas situācijas, kad ir jāšauj? Un es sapratu, ka ne… Un man prātā nāca Mūsu Kunga vārdi — neuztraucies, Es uzņemos atbildību! Strādā tikai un nedomā par šīm lietām! Vēlāk es arī nodomāju: ja patiešām būtu kritiska situācija, es droši vien neizturētu kārdinājumu — ja reiz tas metāla gabals ir kabatā, situācija atradīsies…

Izveides datums : 25/10/2006 @ 11:22
Pēdējās izmaiņas : 30/11/2008 @ 22:53
Kategorija : Prāta, emociju un gara pašizaugsme
Lasīts 1817 reizes

 Pirmsdruka      Izdrukāt lapu